Iepriekšējā daļā stāstījums apstājās pie tā, ka mēs atradām kaut ko līdzīgu kempingam. Sīkāk papētot, kempings izrādījās tikai dienas kempings, vismaz pavasarī – dušas tur nebija, un saimnieki grasījās braukt projām uz nakti. Es gāju ar viņiem sabīdīt lietas, kamēr vēl nav notinušies. Mani ieraugot, izlīda parasta izskata vidēja auguma un miesasbūves vecis, drusku iemetis. Bija noskaņots draudzīgi, bet angļu valodu, saprotams, nezināja. Es, kā parasti, savā volapikā mēģināju viņam pateikt “div telts viens nakts gribēt, cik maksā"?”.
Tēvocis mani saprata, bet sāka ļoti asi un bieži lietot īpašības vārdu, kas izklausījās kā “šustu”. Viņš it kā nemaz nebija pret to, ka mēs uzsitam nometni, bet šo vārdu mala kā buramvārdu. Beigu beigās parādīja pantomīmu – nodrebēja un satuntuļojās ar rokām. Mēs veikli uzminējām, ka “šustu” – tas musulmaņu mēlē nozīmē “auksts”.
Ar tādām muļķībām mūs nenobiedēsi – lielākajai daļai mūsu guļammaisu ir marķējums “extreme –5 C°”. Tas nozīmē, ka, ja esi paēdis un vesels, tad varēsi guļammaisā pavadīt nakti un nenomirt, pat ja visapkārt temperatūra būs mīnus pieci grādi pēc Celsija. Proti, tas domāts tieši tāpat, bez telts. Telts taču dod siltumu ļoti pamatīgi – tātad faktiski tādā guļammaisā telts iekšienē var pat pāris naktis kārtīgu salu izturēt. Nemaz nerunājot par silto Turcijas pavasari, kad mazāk par +5 nekad nemēdz būt.
Tā nu es lepni paziņoju vecim “Kača?”, tas ir “Cik maksā?”. Atbildot viņš paraustīja plecus un teica “beš jeuro”, tātad 5 eiro, kurus es viņam svinīgi arī pasniedzu. Teltis mums gan ieteica celt zālē, nevis uz tīrās mauriņa, kāpēc – tā arī nekļuva skaidrs. Ščukins teica, ka onkulītis it kā esot taisījies uz nakti ieslēgt laistītāju, taču es tā arī neredzēju, ka tas darbotos. Neskatoties uz šo sīkumu un dušas trūkumu, kopumā vieta bija mierīga un laba. Mūsu zāļaino laukumiņu no mauriņa ar soliņiem atdalīja neliela upīte. Naktī tur orķestra skaņdarbu izpildīja vardes, bet ūdens uz akmeņiem nodrošināja tām ambient-pavadījumu. Periodiski izpildījumā pieslēdzās vietējie suņi. Viņi, starp citu, aizstiepa manu bļodu, kuru biju nesaprātīgi atstājis ar ēdiena atliekām netālu no telts. Varbūt es pats to pazaudēju, bet nav skaidrs tad kā – citu teoriju, izņemot suņus, man nav.
Labiekārtotā teritorija aiz upītes bija aizslēgta – kā izrādījās, saimnieks to bija atstājis vaļā mums, un vārtus tikai pievēris skata pēc, bet es pārāk liela intelekta dēļ uzreiz par to neiedomājos. Ščukinam gan viņš to bija pastāstījis, tāpēc tas bija lietas kursā. Mums vēl pietika laika uzsliet teltis, bet ēst taisījām jau tumsā. Šķiet, ka Mārim tas nemaz netraucē. Vēlreiz, starp citu, ielocījām jogurtu, lai gan bez ievārījuma, nu un karsto arī. Tas mums parasti atšķiras tikai nedaudz – makaroni ar tušonku, makaroni ar tunci, makaroni ar putru. Jā, pēdējais – drusku eksotisks ēdiens, bet ko tik badā nesarīsi.
Leprā, starp citu, nesen apsprieda “bardus”, “pārgājienu mīļotājus” un citas tamlīdzīgas personības, kuru darbības kvintesence ir rindiņa “slēpes ar ģitāru pie krāsniņas stāv”. Es, kā jau rakstīju, neesmu tādas hārdkorīgās telts-saplūšanas ar dabu cienītājs, tāpēc parādīšu jums satīrisku bildīti.
Frāze augšā pa labi vispār ir izcila. Es, starp citu, pats ar mugursomu bieži staigāju, bet smieties par sevi, kā zināms – ir labākās zāles pret galvas smadzeņu pareizticību.
Vēl jāsaka, ka tieši tās brīnišķīgās vietas, kur mēs šajā stāsta brīdī atrodamies, tika pieminētas ceļvežos, internetā un Vikipēdijā kā tūristu iecienītas šajā Turcijas reģionā. Proti, pati Tekirdā pilsēta arī ir laba, bet, lūk, kalni ap to – vispār īsta Meka (atkal ne pārāk veiksmīgs kalambūrs). Tāpēc tālāk es jums sanesu bildes no Flickr – izbaudiet, kamēr ir ko. Man pašam savas bildes no šīm vietām beidzās, turklāt arī atkatījāties jūs tās jau iepriekšējā rakstā.
Vispār man pēdējos gados briest doma, ka man patīk dažādība. Tā, protams, visiem tādā vai citādā mērā iet pie sirds, bet es to praktiski par savu kredo esmu padarījis. Var, protams, teikt, ka mētājos un tamlīdzīgi, bet tā nu esmu iekārtots.
Lūk, piemēram, svētdien nopirku zviedru ražojuma augu piena analogu – Rimi bija uz akciju, saucās Oatly. Pēc garšas kaut kas pa vidu starp putru un balsinājumu, bet liekas, ka nav ne vainas, dzert var. Es ilgi un neatlaidīgi domāju, kas gan ir tas "oat", bet beigu beigās ielīdu vārdnīcā un ar izbrīnu uzzināju, ka tās ir parastākās auzas. Tā kā produkts ir zviedru, cena tam ir necilvēcīga, it īpaši tāpēc, ka tiek pozicionēts kā organik, eko-frendli, un vispār helsī līdz nelabumam. Par laimi, tas bija uz akciju sulas pakas cenā, tāpēc vienreiz pamēģināt var. Kas mani mūždien interesē – kurš tādus eksotiskos un premium produktus vispār Daugavpilī pērk? Atbilde parasti ir “neviens”, tāpēc pie mums tos arī nepārdod, izņemot eksperimenta kārtībā.
Bet atgriezīsimies pie ceļojumu tēmas. Līdz nesenam laikam es biju autobusu tūrēs Norvēģijā un Vācijā, braucu uz Poliju ar mašīnu (pie radiem, ne gluži kā tūrists), pēc tam uz ASV – pie māsas, tāpēc arī pa vietējiem apskates objektiem. Pavisam nesen bija all-inclusive Krēta un tagad lūk – velosipēdu Turcija. Kā redzat, viss ir pat ļoti daudzveidīgi. Tādā garā ceru turpināt arī turpmāk – tomēr liekot uzsvaru uz aktīvāku atpūtu, jo sēdēšana vienā vietā man neiet pie sirds – pagarlaicīgi. Dažādība forella!
Šādas domāšanas gultnē es ieinteresējos par rakstu portatīvajā aifona Vikipēdijā par Tekirdā pilsētas cilindriskajām gaļas bumbiņām (Tekirdā kofte). Tā kā komandā bija viens doktors un divi tehnisko zinātņu doktoranti, mans burtiskais tulkojums izraisīja ažiotāžu un humora plūdus. Lieta tāda, ka tāds objekts kā “cilindriskas bumbiņas” zinātnei pagaidām nav zināms, un kur nu vēl tās nogaršot kā ēdienu – tas vispār ir kā atklāsme. Vēlāk nevainīgais citāts pārvērtās veselā klasiskā leģendā. Runājot mūsdienu valodā, mēmē. Termina autors, starp citu, ir planētas galvenais ateists, evolucionārais biologs Dokinss, kas ir nedaudz negaidīti.
Ciemats no iepriekšējās daļas it kā saucoties Učmakdere un tur periodiski notiek paraplanierisma festivāls.
Rakstu par cilindriskajām bumbiņām es lasīju angliski un tulkoju pa ceļam, tāpēc vērīgs lasītājs varēs nojaukt, par ko patiesībā bija runa. Taču uzskatīt mani par galīgi stulbu nevajag – pamēģiniet pa dienu nobraukt 79 km pa kalniem, kā mēs šajā dienā, un tad paskatīsimies, kā jūs naktī strādāsiet sinhronā tulka lomā. Piedevām, es vienmēr cenšos runāt tā, kā smieklīgāk, nevis kā precīzāk.